Veru Dienvidigaunijā ir mājvieta Igaunijas garākajai upei (Vehandu).
Dienvidu virzienā no Veru augstākās virsotnes Baltijas reģionā – Lielā Munameģa (tulkojumā - Lielais Olu kalns) - paveras elpu aizraujošs skats uz apkārtējo kalnaino ainavu. Hānjas dabas parks aizsargā unikālu ainavu ar daudziem ezeriem, un straujā Piusa upe izlokās caur maigām ielejām un stāviem smilšakmens krastiem.
Veru valoda ("võro kiil") faktiski ir dienvidigauņu vai igauņu valodas dialekts, bet tam ir sava literārā valoda un cerības kādu dienu tikt oficiāli atzītam par Igaunijas reģionālo valodu.
Tas ir dialekts, ko vismazāk ietekmējusi kopējā igauņu valoda , jo kādreiz tas tika lietots tālāk uz dienvidiem un austrumiem no vēsturiskā Veru apgabala, teritorijās, kas tagad pieder Latvijai un Krievijai.
Viens no senākajiem rakstiskajiem veru valodas piemēriem ir Jaunās Derības (Wastne Testament) tulkojums, kas publicēts 1686. gadā. Neskatoties uz to, ka dienvidigauņu valodas nozīme pēc 1880. gada sāka samazināties, tā piedzīvoja atdzimšanu pagājušā gadsimta 80.gadu beigās.
1995.gadā Igaunijas valdība izveidoja Veru Institūtu, lai mudinātu veru iedzīvotājus runāt savā valodā un saglabāt sev raksturīgo dzīvesveidu.
Mūsdienās veru valodā runā apmēram 70 000 cilvēku, galvenokārt Dienvidaustrumu Igaunijas astoņos vēsturiskā Veru apriņķa pagastos: Karulas, Hargllo, Urvasto, Rougo, Kanepi, Polvas, Rapinā un Vahtsoliinas. Veru valodas pratējus var atrast arī Tallinā, Tartu un citās Igaunijas pilsētās.
Veru lietota arī dažos no Igaunijas visslavenākajiem dramaturgu, dzejnieku un rakstnieku darbiem, un vienreiz nedēļā tiek mācīta 26 skolās. Vienīgais Veru laikraksts, "Uma Leht", iznāk divas reizes mēnesī.
2004.gada Eirovīzijas dziesmu konkursā Igaunija piedalījās ar dziesmu "Tii", ko Neiokõsõ izpildīja veru valodā. Pirmajos Veru valodas dziesmu svētkos, kas notika Kubijā, Veru apriņķī, piedalījās 2000 dziedātāji.