Hāpsalu ir lielākā piejūras kūrorta pilsēta Igaunijas rietumkrastā.
Hāpsalu, kas dibināta 1279.gadā un ko no trim pusēm ieskauj jūra, ir labi pazīstama tās vēsturiskās un jūrniecības apkārtnes, siltā jūras ūdens, ārstniecisko dūņu vannu un draudzīgo iedzīvotāju dēļ.
Hāpsalu ir brīnišķīga, maza pilsēta ar šaurām ieliņām, miniatūru rātsnamu un romantiskām koka dzīvojamajām mājām. Uz piejūras promenādes atrodas Kūrzāle, viena no izsmalcinātākajām Igaunijas koka ēkām.
Pirmā Hāpsalas dūņu kūrvieta vēra durvis 1825.gadā, un kopš tā laika Hāpsalu ir piesaistījusi kūrortu mīļotājus no visas pasaules, ieskaitot pat senos krievu carus.
Hāpsalu Doma baznīca ir lielākā vienjoma baznīca Baltijas valstīs un pilsētas svarīgākais vēstures un kultūras piemineklis.
Neliela, dzeltena māja Linda ielā ir bērnības mājas Ilonai Viklandei, kura šeit uzauga un vēlāk ilustrēja pasaulslavenās zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas bērnu grāmatas.
Hāpsalu ir labi pazīstama ar tās Baltās dāmas dienām, seno mūzikas festivālu, vijoļmūzikas festivālu un Augusta blūza festivālu. Visu vasaru ielās un uz bīskapa pils brīvdabas skatuvēm skan tautas mūzika, opermūzika un roks.
Hāpsalu patiks ne tikai dūņu vannu, vēstures un dažādu festivālu  cienītājiem, bet arī cilvēkiem, kuriem patīk smilšainas pludmales, parki un mierīga apkārtne.
Tā ir ideāla vieta ģimenēm un romantiskiem pāriem, kam patīk pikniki, pastaigas, spa apmeklējumi un dūņu vannas, burāšana un peldēšanās.
Un, ja esat Hāpsalā, neaizmirstiet iegādāties unikālo ar rokām austo Hāpsalas vilnas šalli, ko vietēji sauc par "mežģīņu brīnumu".
Leģenda par Balto dāmu
Augusta pilnmēness naktīs vienā no Kristību kapelas apaļajiem logiem, kas iebūvēts Hāpsalu Doma baznīcas dienvidu sienā, parādās sieviete. Kā un kāpēc šī sieviete gadsimtiem ilgi parādās kapelas logā?
Kā stāsta leģenda, viduslaikos saskaņā ar klostera noteikumiem visiem ordeņa brāļiem vajadzēja dzīvot tikumīgi  un šķīsti. Ievest Bīskapa pilī sievieti bija aizliegts, un par to draudēja nāves sods. Tomēr notika tā, ka viens no ordeņa brāļiem un igauņu meitene neprātīgi iemīlēja viens otru. Tā kā jaunieši nespēja būt šķirti, puisis ietērpa meiteni zēna drānās un ieveda viņu pilī, lai viņa dziedātu korī. Ilgi tas palika noslēpumā, bet vienu dienu maldināšana tika atklāta. Bīskapa spriedums bija bargs: ordeņa brāli iemeta pils apakšzemes cietumā, kur viņš tika nomērdēts badā, bet meiteni dzīvu iemūrēja Kristību kapelas sienā, kas tobrīd tika celta. Nelaimīgās sievietes raudas bija dzirdamas vairākas dienas, līdz viņa beidzot apklusa. Tik un tā viņas dvēsele nevarēja rast mieru, un tādēļ viņa parādās Kristību kapelas logā, lai bēdātos par savu mīļoto un pierādītu mīlestības nemirstību.