Kas ir vecticībnieki un ko jūs par viņiem zināt?

Braucot gar Peipusa ezera krastu, viena no aizraujošākajām kultūras parādībām, iespējams, ir pie ceļa esošās rindu mājas, kas atrodas tuvu viena otrai un kurās dzīve rit nedaudz savādāk par citām vietām Igaunijā. Varnjas, Kasepes, Sofijas un Kolkjas ciemos ir daudz vecticībnieku - minoritāšu, kuru  dzīves ritējkumu un tradīcijas ir vērts zināt. Kāpēc viņi vispār dzīvo tepat Igaunijā un kāda ir viņu mentalitāte? Noskaidrosim to. 

Kas ir vecticībnieki un kā viņi nokļuva Igaunijā?

Vecticībnieki ir no Krievijas pareizticīgās baznīcas atdalījusies reliģiska kustība, kas neatzīst patriarha Nikona 17. gadsimtā aizsāktās reformas mācībās un lūgšanās.

Pirmie krievu vecticībnieki Peipusa ezera krastus sasniedza 17. gadsimta beigās. Viņi bija spiesti bēgt no Krievijas un cara varas, jo tika vajāti. Iemesls tam, ka 17. gadsimtā Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs Romanovs nolēma paplašināt valsts īpašumus un nostiprināt savu varu. Šim nolūkam bija jāpalielina baznīcas spēks. Tas īpaši tika darīts apvienojot baznīcas rituālus visā valstī, bez izņēmumiem.

Reformas uzlaboja liturģiskās grāmatas un mainīja dievkalpojumu saturu. Ja agrāk bija atļauta "bizantiskā" divu pirkstu krusta uzlikšana, tad tagad tas bija jādara ar trīs pirkstu palīdzību. Tika atmesta paraža pielūgt zemi lūgšanās un daudz ko citu.

Tagad, skatoties uz šīm reformām, šīs izmaiņas izklausās tik neticami, ka ir grūti saprast kāda protestus, taču atsevišķām reliģiskajām grupām tās joprojām ir būtiskas.

• Izmanto trīs pirkstu, nevis divu pirkstu krusta uzlikšanu.
• Jēzus vārds tika rakstīts Jāzepa formā, nevis kā senos laikos.
• Iet pretēji pulksteņrādītāja virzienam, nevis pulksteņrādītāja virzienā, kristību, laulību un tempļa svētīšanas laikā.
• Ticības apliecībā "И в Духа Святаго Господа Истиннаго и Животворящаго" tika svītrots vārds "Истиннаго".
• Liturģijā septiņu dievmaižu vietā piecas.
• Katoļu kristības tika atceltas.
• Taču jaunās prasības izraisīja virkni protestu pareizticīgo vidū, jo tolaik rituālu maiņa būtībā nozīmēja visu.

Vai jūs zināt Oļesņicu?

Pie Peipusa ezera pastāvīgās vecticībnieku apmetnes radās 20. gadsimta 30. gadu beigās. Vecticībnieki nodibināja apmetnes Alaiye (Oleshnitsa), kā arī netālu no Narvas - Mustjē (Čornaja) un Uha (Uhha). Igaunijas ciemos sākās vecticībnieku koka kapličas celtniecība, kur tika glabātas baznīcu grāmatas, bērniem tika mācīta baznīcas slāvu valoda un dziedāšana pēc senajām notīm. Ciematos joprojām var sastapt šo pirmo kolonistu pēcnācējus.

20. gadsimta sākumā tika pieņemti vecticībniekiem svarīgi likumi par reliģijas brīvību un vecticībnieku kopienu organizāciju. Otrajam pasaules karam bija postoša ietekme uz Igaunijas vecticībnieku kultūru: represijas, izpostīti klosteri un baznīcas, kā arī tika zaudētas svarīgas grāmatas un ikonas. Ateistiskās audzināšanas desmitgades padomju laikā spēcīgi ietekmēja sabiedrību, bet vecticībnieku atdzimšana sākās pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Interesantas paražas, par kurām jāzina

Šobrīd Igaunijā ir 11 krievu vecticībnieku draudzes ar aptuveni 15 000 biedru. Viņu īpatnība ir tāda, ka dažās kopienās nav priestera, bet ir mentors. Šo lomu var ieņemt arī sieviete. Grēksūdzei jānotiek vismaz reizi gadā. Kristības un grēksūdze ir divi svarīgi sakramenti, kuriem ir būtiska loma dvēseles glābšanā un attīrīšanā. Pēc senajām paražām vecticībnieki tiek kristīti ar diviem pirkstiem un izmanto pirmsreformācijas rakstus, dziesmu grāmatas.

Ikonām ir liela nozīme vecticībnieku kultūrā – reliģiskie tēli ir Dieva mācību un debesu gudrības atveidotāji cilvēka uztvertā formā. Apmeklējot vecticībnieku ciematu, dažkārt var pamanīt, ka mājās vienmēr ir ikonas. Kad redzat šīs ikonas, uzmanīgi apskatiet filigrāno darbu un mēģiniet izprast stāstu, ko nes katrs konkrētais attēls.

Slavenais ikonu gleznotājs Gavriils Efimovičs Frolovs, Igaunijas ikonu glezniecības skolas dibinātājs, strādāja un radīja Rajas (Rayushi) ciemā. Frolova ikonu glezniecības darba virsotne bija vecticībnieku baznīca Rajas ciemā, ko galvenokārt uzcēla par saviem līdzekļiem un viņš gleznoja kopā ar saviem studentiem.

Dievkalpojumu laikā vecticībnieki valkā tradicionālos tērpus. Lūgšanas laikā tiek veikta paklanīšanās pret zemi.

Īpaši stingrās kopienās vīrieši nedrīkst skūties un sievietes nedrīkst griezt matus. Ir aizliegts dzert kafiju, smēķēt un koplietot traukus. Pēdējam noteikumam bija diezgan praktiska nozīme. Tādējādi sabiedrība tika pasargāta no slimībām, kuras varēja pārnēsāt no nepiederošām personām. Pat tad, kad zvejnieki atgriezās savā ciemā pēc ilga ceļojuma, viņi ēda no viesu traukiem. Tāpēc, apmeklējot vecticībnieku māju, nebūs lieki, ja līdzi būs sava krūze vai jābūt gatavam iedzert ūdeni, piemēram, no plaukstas.

Savdabīga valoda

Vecticībnieku valoda saglabā zudušos arhaiskos izteicienus, kā arī daudzus aizguvumus no igauņu valodas:

• Побережь- krasts
• Выпивага- dzērājs
• Жихарь- iedzīvotjs
• Ленной- slinks
• Волокма- uzvilkt
• Двоечка- kopā
• Гуньба- ķimenes
• Мститься- apjūk, brīnās
• Мурник- mūrnieks
• Найтись- dzimis
• Пястка- sauja
• Сдолить- atcelt
• Улка- iela
• Хряпа- dzēriens priekš cūkām
• Варуши- Varuši (mājas svētki par godu bērna piedzimšanai)
• Ворстик- majas desa
• Копля- iežogots, aploks

Vietējā runas veidā un valodā ir izteiksmes veidi, kas tulkoti no igauņu valodas krievu valodā burtiski: kartupeļu biezputra (kartupeļu biezenis, est. kartulipuder), dzērve (dzērveņu, est. kuremari), vecā māte (vecmāmiņa, est. vanaema), kalni (pakalni, est. maed ), saules lēkts (saullēkts, est. paiksetõus).

Sīpolu ceļš

Lai gan Igaunijā vairs nav tik daudz vecticībnieku, jāatzīst, ka viņu kultūras mantojums ir bagāts un ievērības cienīgs. Ja vēlies iepazīties ar vecticībnieku kultūru, tad dodies izbraucienā pa Sīpolu ceļu. Šis ir gastronomisks maršruts, kas iepazīstina ar reģiona garšām un tradīcijām. Vietējās kultūras simbols, protams, ir sīpols, kas aug Peipusa ezera piekrastē.

Kafija šeit nav izplatīta un lielā cieņā, bet tēja ir iecienīta augstākajā līmenī. Bagātīgu tēju pasniedz ar kausētu vai vārītu cukuru, kas ļoti atgādina īrisa konfektes. Starp citu, jūs varat uzzināt, kā to pagatavot pats, Peipusa muzejā vai Patvāru mājā Varnijā. Ceļojot pa šo ceļu, paštaisītās kafejnīcās var nogaršot vietējos pīrāgus, iegādāties zelta sīpolu ķekaru vai kūpinātas zivis.

Katru rudeni Sīpolu ceļa maršrutā tiek atvērta Mājas kafejnīcu iela. Uzmanības centrā ir vietējais ēdiens, amatniecība un, protams, kultūra. Jūs varat arī izmēģināt Peipusa reģiona virtuvi vietējajos restorānos. Jūs sagaida eksotiska pastaiga pa Raja, Kukita, Tihedas, Varnja, Kolkja un Kasepäe ciemu plašumiem, kur sajaucas mājas, sīpolu dobes un siltumnīcas.

Vecticībnieku muzeja apmeklējums ir obligātas. Muzejs atkal tika atvērts 2023. gadā pēc trīs gadus ilgas atjaunošanas. Viņu izstādē apskatāmas vecticībnieku dāvinātas fotogrāfijas, rokdarbi, apģērbi un darbarīki, un viņi piedāvā virtuālās realitātes pieredzi lūgšanu dievkalpojumā Lielajā Kolkjas lūgšanu namā. Apmeklētāju centrā jūs varat uzzināt vairāk par vecticībnieku rokdarbiem, apmeklējot lubok, ar rokām apgleznotas koka bloku apdrukas veidu, darbnīcu.

Lai iegūtu unikālu kultūras pieredzi, dodieties ceļojumā uz Piirisāru, nelielu salu Peipusa ezerā. Neliela vecticībnieku kopiena apdzīvo salu visu gadu. Izolācija ir palīdzējusi viņiem saglabāt savu kultūru un gadsimtiem senās tradīcijas.

Peipusa reģiona aktivitātes un apskates vietas:

Zivju un sīpolu restorāns Kolkjā
Kolkjas vecticībnieku muzejs
"Lubokiõu" - darbnīca, kas iepazīstina ar vecticībnieku poligrāfijas mākslu
Igaunijas Vecticībnieku Draudzes Biedrības (EVKL) Kallastes vecticībnieku lūgšanu māja
Peipusa reģiona Apmeklētāju centrs
Kafejnīca "Tädi Šura kohvik"
Sīpolu ferma "Kostja"
Vecticībnieku māja-muzejs Piirisāras salā
Ceļojums ar automašīnu pa vecticībnieku ciemiem Peipusa reģionā
Braukšana ar velosipēdu pa Sīpolu ceļu: no Alatskivi līdz Ņinas ciemam

Daudz vairāk par Igaunijas vecticībnieku kultūru un vēsturi varat lasīt vietnē starover.ee

Rakstā izmantoti materiāli no vietnes starover.ee