Mitoloģiska atpūta dabā

Avots: Britt Samoson

Mitoloģiska atpūta dabā

Avots: Britt Samoson

  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Britt Samoson
  • Avots: Ahto Kaasik

Autors:

Pireta Malva (Piret Malv)
Pēc Hendrika Relves (Hendrik Relve) varoņu aprakstiem, Britas Samosones (Britt Samoson) ilustrācijas

Igaunija ir labākā vieta pasaulē, kur baudīt atpūtu dabā. Mūsu zeme ir tik pat liela kā Šveice, taču šeit ir sešas reizes mazāk iedzīvotāju, gandrīz pusi tās teritorijas sedz meži, bet veselu piektdaļu aizņem rezervāti. Šķiet daudzsološa perspektīva bateriju uzlādei pilnīgā vientulībā? Uzmanību, Tu tomēr neesi viens!

Tavs pavadonis ir būtne, kas nelīdzinās kolēģim pie blakusgalda vai uzmācīgam runāt gribētājam rindā pie lielveikala kases. Viņu drīzāk varētu salīdzināt ar noslēpumainu kaimiņu, kas tevi ar acs kaktiņu vēro un uzmundrinoši uzsmaida, kad tu - tik tikko ievācies jaunā mājā - vēl uzmanīgi sper soļus nepazīstamajos apstākļos. Igaunijas folklorā dziļi iesakņojušies tēli vēsta par kādreizējo dzīves ritumu un ir apliecinājums tam, ka mums vēl aizvien ir pietiekami daudz tīras un neskartas dabas, kur varam iztēloties šīs mītiskās būtnes netraucēti rosoties un pavadot mūs ik uz soļa.

Pastaiga mežā

Baudot atpūtu mežā, tevi pavada mitoloģiskā Meža māte. Meža māte ir viena no igauņu folklorā visbiežāk sastopamajiem tēliem. Senie igauņi ticēja, ka meža māte ir visur, kur aug koki - sākot no zemajiem purviem līdz pat dziļajiem skuju koku biezokņiem.

Meža māte

Tautas folklorā meža māte ir attēlota kā jauna sieviete ar gariem matiem un garu kleitu, kuras krāsa ir atkarīga no gadalaika: pavasarī un vasarā - zaļa, rudenī - raiba, ziemā - balta. Šī gaisīgā būtne vienmēr staigā basām kājām, pat pa sniegu. Garajos, gaišajos matos ir iepīti ziedi, lapas un ogulāji.

Foto Siiri Kumari

Parasti meža māte parādās cilvēkiem meža zvēra, putna vai diža koka veidolā. Seko savai apkārtnei: ja koka zari atgādina cilvēka rokas vai vējā gluži kā mati plīvo garas sūnas, tad zini - meža māte ir tepat netālu. Iemiesojusies apses veidolā, Meža māte čabina lapas tā, ka cilvēkam šķiet - tā runā; savukārt putna veidolā viņas dziesmas vārdi šķiet cilvēkam saklausāmi un saprotami. Meža māte vislabāk jūtas, kad mežā valda līdzsvars: ja mežu neapdraud ugunsgrēki un lieli izcirtumi, dzīvniekus un augus - slimības, meža vidi - svešas būtnes, kas uzkundzētos pār mežu un tā iemītniekiem. Tie, kas nāk mežā ar ļaunu nolūku, ar Meža mātes gādību parasti apmaldās.

Īpašie meži

Sīkā Abrukas saliņa ar saviem noslēpumainajiem lapu koku mežiem ir īpaša vieta, kur liepu grubuļainajos un stiegrainajos stumbros un zaros var saskatīt cilvēku rokas un sejas formas. Staigājot pa šiem mežiem, rodas sajūta, ka esi nokļuvis kādā pasaku mežā - Harija Potera burvju skolas apvidū, uz Hobitu piedzīvojumu takām vai brāļu Grimmu pasaku - no „Ansīša un Grietiņas" līdz pat „Sniegbaltītei" - noslēpumainajā pasaulē.

Foto abruka.ee

Ar mežiem noaugušos pakalnos mīt Elku dievs, kura saknes igauņu folklorā ir atrodamas saistībā ar dažādām svētvietām. Elku dievi bija svētvietu sargātāji. Šim milzīgajam garam ļoti patīk sabiedrība. Ar cilvēkiem viņš sarunājas zemā, valdonīgā cilvēku mēlē, bet ar putniem un dzīvniekiem - viņu valodā. Viņš var parādīties kādā no dabas veidoliem, piemēram, kā milzīgs koks, kura augums pārspēj visus apkārtējos, vai kā aļņu tēviņš, kas lielāks par visiem pārējiem sugas brāļiem. Ja Elku dievam šķiet, ka viņa apsargātajam pakalnam tuvākajā laikā nekādas briesmas nedraud, viņš var iegrimt dziļā miegā pat uz vairākiem gadiem. Tad viņš pārvēršas par pakalnu vai milzīgu akmens bluķi, lai šajā laikā neviens viņu nespētu atpazīt un nodarīt viņam ko ļaunu.

Pārgājiens pa purvu

Purvs ir vieta, kas sniedz vienus no spilgtākajiem pārgājienu iespaidiem Igaunijā. Īsts pārgājiens pa purvu nav iedomājams bez peldēšanās purva ezerā un bez zileņu, dzērveņu, brūkleņu un melleņu lasīšanas. Un pilnīgas emocijas gūšanai noteikti vajadzētu ieplānot laiku saullēkta vai saulrieta vērošanai purvā. Tas ir apburošākais brīdis purvā, kas īpaši pateicīgs gleznainu fotogrāfiju iemūžināšanai.

Vakari un rīti purvā

Ainava ar mitoloģisko Purva veci, kas kustībā atgādina baltu miglu virs purva.

Foto Mariann Rea

Purva vecis parādās cilvēkiem miglas plīvura, koka vai ciņa izskatā. Šāds koks parasti piesaista uzmanību ar īpatnēju formu, migla - ar kādas būtnes kontūru, bet cinis - ar īpašu izskatu. Piemēram, ja uz ciņa aug neparasti daudz dzērveņu, tad tas patiesībā var būt Purva vecis, kura matos aug ogas. Šādā stāvoklī esošu meža garu nedrīkst traucēt, jo viņam šis ir skumju periods, un jebkurš traucējums - pat vienas ogas noraušana - var izraisīt viņa dusmas. Un tad viņa reakcija nekad nav paredzama.

Atpūta lauku sētā

Vēl diezgan jauni ir tie Igaunijas pieaugušie iedzīvotāji, kuru vasaras brīvlaiks savulaik atgādināja idillisku ainu Brīvdabas muzejā. Viņu vectētiņi katru sestdienu kurināja UNESCO kultūras mantojuma sarakstā iekļauto piemājas dūmu pirti, vecmāmiņa cirpa aitas, vērpa vilnu un adīja dūraiņus ar seniem rakstiem, ierodoties laukos, viņi paši tūdaļ devās lasīt pienenes, lai pēc tam vērotu, kā tās neticamā ātrumā pazūd zem trušu kustīgajiem purniņiem. Viņu bērniem savukārt jau ir pilsētas vecmāmiņas, kas pašas gan vēl ada džemperus, taču ganībās kopā ar mazbērniem vairs nedodas, un pilsētas vectētiņi, kas kopā ar mazbērniem gan vēl nodarbojas ar galdnieka darbiem, taču zirgu vairs neseglo. Nu šim nolūkam ir izveidotas speciālas lauku mājas atpūtai, kur savākti dažādi seni darbarīki un piederumi un kur bērnus ik uz soļa gaida kāds pārsteigums.

Piemāju laukos un siena pļavās mīt Pļavas māte. Atšķirībā no purva un meža gariem viņai ļoti patīt sabiedrība, viņa interesējas par cilvēka gaitām un labprāt dalās senās gudrībās. Viņu iepriecina kopīga darbošanās - gan darbs, gan patīkama laika pavadīšana. Viņa ir nenogurstoša palīdzētāja talkās. Bet laikā, kad nav nekādu darbu, viņas mīļākā nodarbe ir dejošana. Ja viņa redz, ka nokļuvusi citu uzmanības lokā, tad viņas deja var kļūt pārdabiska. Pavēro kādā vasaras ballītē tās dalībniekus! Ir diezgan liela varbūtība, ka kādā no viņiem saskatīsi pašu Pļavas māti.

Ciema šūpoles

Kad valda jautrība, kuras ziemeļnieciska pirts un ir svaigi nopļauts siens, tad pilnīgi droši kaut kur tuvumā ir manāma arī Pļavas māte.

Foto Mart Vares

Smilšakmens un stāvkrasti

Ja citās Ziemeļvalstīs ceļmalās atsedzas tikai granīts, tad mazajā Igaunijā ir redzami divi pilnīgi atšķirīgi ieži. Turklāt šie ieži piedāvā lieliskas atpūtas iespējas. Tie ir tik iespaidīgi, ka redzēto varētu dēvēt gluži vai par akmens brīvdienām! Ziemeļigaunijas stāvkrasti piedāvā labākās jūras ainavas romantiskas atpūtas cienītājiem. Savukārt Dienvidigaunijas augstie smilšakmens krasti un starp tiem līkumojošās upes sniedz lieliskas iespējas pārgājieniem ar smailītēm.

Par to droši vien jāpateicas maza auguma, druknajai, mistiskajai būtnei ar līkām kājām - Akmeņu garam. Viņam patīk klusums un viņš var dienām ilgi sēdēt bez mazākās kustības. Viņš spēj saplūst ar apkārtējiem akmeņiem, veidojot vienu lielu akmens bluķi, tādēļ tajā ir grūti atpazīt mistisko būtni. Akmens alās viņu var meklēt alas vistumšākajā stūrī. Ja viņš vēlās izrādīt savu nelabvēlību vai ātri aizbaidīt nevēlamu viesi, tad viņš pagrūž kādu pietiekami lielu akmeni, kas veļoties nesaukto ciemiņu gan neskar un nesavaino, taču rada patiesu izbīli. Alā viņš var noorganizēt nelielu nogruvumu, kas arī ātri aizbaida nelūgto viesi.

Taevaskoda

Iepazīstoties ar Dienvidigaunijas smilšakmens rakstiem, ir vērts pavērot, vai cilvēka auguma vai sejas aprisēm līdzīgā akmenī nav saskatāms Akmens gars.

Foto Tiit Mõtus

Uz upes, ezera vai avota

Igaunijā ir apmēram 1000 dabisko ezeru un vairāk nekā 7000 upju un strautu, un tajos atpūtas iespēju jau nu netrūks. Igaunijas lielākā un Eiropas piektā lielākā – Peipusa ezera krasti – vietām ir neatšķirami līdzīgi. Savas skaistās pludmales dēļ, kas līdzinās jūrmalai, daudzi to izvēlas par savas atpūtas galamērķi. Kā ezeros, tā upēs burā vēsturiskas laivas. Igaunijas garākajā, 162 km garajā Vehandu upē, pavasaros, kad tā kļuvusi krāčaina, norisinās airēšanas maratons. Apvienojot senu tradīciju un sportisku variāciju, pa upēm peld pirtis uz plostiem.

Baudot visas šīs jaukās atpūtas iespējas, jārēķinās, ka uz upēm un ezeriem darbojas Nāra, kura parasti parādās kā jauna sieviete ar zivs asti. Esot ziņkārīga, tā parāda sevi tādā gaismā, ka pārņem kāre tai pietuvoties. Ja partneris neizrāda interesi, koķetā Nāra pārtrauc attiecības un ātri vien nozūd, vai arī apvainojas un sabožas. Īpaši aktīva Nāra ir ap Jāņiem, kad tā kā kautra meitene iezogas starp līgotājiem un bauda uzmanību: tā labi dejo, ir sabiedriska un jautra. Tomēr tās vienīgais mērķis ir sameklēt kādu, kurš pilnībā atdotos viņas burvestībām. Tādu cilvēku viņa pievilina pie ūdenstilpnes un mēģina ievest sev līdzi ūdenī. Dažkārt patīkamā saskarsme var pārvērsties spiegšanā, skrāpēšanā ar nagiem un žņaugšanā.

Arī Avotu dziedniece ir feja, kas parādās skaistas jaunavas veidolā, taču viņas nolūki, salīdzinot ar Nāru, ir daudz cēlāki, proti, viņas mērķis ir dziedināt. Pārgājiena laikā uzmanīgi vērojot ūdenskrātuves dibenu, kur no smiltīm izplūst avoti, var redzēt, ka smiltis reizēm ieņem cilvēka auguma aprišu formu. Arī apkārt esošo koku un krūmu atspulgi, kas redzami avotā, var brīžiem līdzināties cilvēka augumam. Lai ieraudzītu Avotu dziednieci skaidrāk, pie avota jāveic zināms rituāls. Piemēram, jāiemet avotā monēta, jāpasaka savas rūpes un jālūdz, lai feja palīdz atbrīvoties no slimības. Īpaši fejai patīk, ja ūdenī tiek iebērts sudraba pulveris. Tad viņa var parādīties visā savā līganajā daiļumā. Tāpat viņa var maigā balsī pastāstīt, kā izmantot avota ūdeni ārstniecībai. Viņas balss ir tik klusa, ka tā šķiet kā cilvēka galvā dzimstošas domas. Sejas noskalošana ar avota ūdeni uzlabo redzi, bet slimās vietas apslacīšana ar paātrina atveseļošanos. Pat ja cilvēks nav slims, noteikti ir vērts izdzert malku avota ūdens, ļauties laika ritumam un skaidrākām domām.

Makšķerēšana

Kad upe pārņem ar savu apburošo čaloņu, jādomā, ka Nāra dzied savu vilinošo dziesmu. Tāpat Nāra var būt tā vainīgā, ja zem ūdens zibina skaista zivs vai debesīs savus spārnus izpleš pilnīgi balts gulbis.

Photo by: Remo Savisaar

Izmēri krasta līnijas garumu

Igaunijas krasta līnijas garums ir aptuveni 4000 km, un pat vietā, kur jūras nav, sauszemi šķeļ pēc izmēra piektais lielākais Eiropas ezers. Braucot ar jūras smailīti vai jahtu no vienas mazās ostas uz nākamo, ir liela iespēja satikt jūras garu Ahti. Ahti ir daudz kas kopīgs ar grieķu Poseidonu un Romas mitoloģijā pazīstamo Neptūnu. Viņu var satikt it visur Igaunijas piekrastes ūdeņos.

Cilvēks viņu visbiežāk var ieraudzīt tad, kad uz jūras ir slikta redzamība. Piemēram, krēslā, miglā vai vētras laikā, kad visapkārt dižojas putainas viļņu galotnes. Dažreiz viņa galva pa gabalu izskatās pēc milzīga, ar garām jūraszālēm apauguša akmens. Gandrīz pilnā augumā viņš ir ieraugāms viļņu putās, zem draudīgiem, zemiem un tumšiem mākoņiem. Zvejniekiem, kas godprātīgi izturas pret jūru, viņš nodrošina kārtīgus lomus, bet bezrūpīgos un mantkārīgos soda, atņemot viņiem veiksmi. Jūrniekiem, kas izturas pret jūru ar cieņu un uzmanību, viņš dāvā labu laiku kuģošanai, bet iedomīgajiem - vētru un negaisu.

Roņu vērošana

Igaunijā roņus var vērot Ziemeļu piekrastē netālu no Prangli salas un Vilsandi Nacionālajā parkā. Vērīga vērotāja skatiens nepaslīdēs garām kādai īpaši lielai zivij - šādu veidolu pieņem jūras gars Ahti.

Foto Remo Savisaar

Igaunijas salu skaits ir uz pusi mazāks par tās krasta līnijas garumu. Tikai pāris desmiti no tām ir vismaz dažus kvadrātkilometrus lielas, pārējās ir nelielas saliņas, ko nav skārusi cilvēka darbība un kas ir īsta ligzdošanas paradīze dažādiem putniem. Arī Igaunijas pazīstamākais nacionālais parks - Vilsandi - sastāv no nelielām saliņām, ko īsts dabas mīļotājs var izpētīt, šķērsojot jūru kājām. Kā salu apceļojuma atsevišķs galamērķis noteikti ir uzskatāmas Igaunijas bākas, sešas no kurām ir iekļautas pasaules nozīmes bāku sarakstā. Un tas ir neapšaubāmi pamatoti, jo Igaunijā atrodas pasaulē vecākā bāka, kas nekad nav pārtraukusi savu darbu, kā arī slavenā Gustava Eifeļa birojā projektēta bāka. Laiku pa laikam uz neapdzīvotajām saliņām tiek piedāvāts bākas sarga darbs, un šo savdabīgo dzīvi, kur darbs apvienojas ar atpūtu, ir izbaudījusi, piemēram, viena no Igaunijas jaunās paaudzes ievērojamākajām dzejniecēm Kristīna Ehina (Kristiina Ehin), kuras vairākkārt godalgotā dzejas izlase „Aizsargājamā zona" ir tapusi tieši uz Mohnu salas.

Papildus parastākiem salu uzraugiem salu var pieskatīt arī mitoloģiskais Salu uzraugs, kas izvēlējies savrupu dzīvi uz neapdzīvotas salas un šajā vidē pārvērties pārdabīgā būtnē. Viņš rūpējas par salas dabisko labklājību un labprāt kontaktējas ar salas apmeklētājiem - dabas draugiem. Cilvēkiem, kas ierodas uz salas ar sliktiem nodomiem, viņš cilvēka - jauna, stalta, jūrnieka biksēs tērpta vīra izskatā, visticamāk, neparādīsies. Tad viņš var iemiesoties, piemēram, lapsas ķermenī un vilināt cilvēkus sev sekot, liekot viņiem līdz spēku izsīkumam maldīties pa salu, līdz viņi to pamet. Daudz labprātāk viņš tomēr iemiesojas jūras ērgļa ķermenī un vēro uz salas notiekošo, riņķojot augstu debesīs, vai sēžot uz kāda akmens bluķa.

Pārgājieni ar kajakiem un kanoe

Kajaki ir lieliski piemēroti, piemēram, nelielam vakara pārgājienam uz Tallinas apkārtnes salām. Savukārt ar kanoe vasarās var doties izbraucienos pa Rietumigaunijas samērā mierīgajiem piekrastes ūdeņiem, apmeklējot saliņas, kur ligzdo liels daudzums putnu un ir bagāta augu valsts.

Foto www.360.ee


Izpildi testu un uzzini, kāds gars ir vistuvākais Tavam noskaņojumam.

Pēdējās izmaiņas: 27.04.2017

Kategorija: Daba un Savvaļas Dzīvnieki

Ieteikumi